Kā vienmēr. Viss interesantākais notiek, kamēr mēs guļam.
Pamodāmies un pamanījām, ka vesela rinda ar zaķiem uz palodzes mums sadējuši olas. Šoreiz labi, ka paši vēl nebija paguvuši aizlaisties. Laikam bija nobijušies no sniega un nāca istabā sildīties.
Visā visumā sevi uzskatu par diezgan pieredzējušu adītāju, kaut gan pēdējā laikā to nedaru bieži. Pareizāk sakot, daru reti. Bet ir viena lieta, ko nekad neesmu mācējusi un pat biju nospriedusi, ka nekad arī neiemācīšos. Tā ir adīšana uz riņķi ar vairākām adatām. Vispār jau ir vēl pāris tādas lietas, ko sev esmu pieņēmusi par neiespējamām. Šī nu ir pirmā, kurai ķeros klāt. Pārējās lai gaida savu kārtu.
Vispār gāja man iesākumā grūti. Un laikam tā pa īstam sapratu savu četrgadīgo dēlu, kurš mācās rakstīt. Liekas, kas tur ko to pildspalvu nevadīt. Cits to pašu teiktu par adatām, bet man tās katra uz savu pusi. Galu galā kaut kā tās iemanījos savaldīt (piemēram, dažas adot atstutēju pret vēderu).
Zaķus adīju sekojoši:
24-27 valdziņus (atkarībā no dzijas rupjuma) izdalīju pa 3 adatām (adīju ar 4 adatām). Noadīju uz riņķi ~10 kārtas. Tad katras adatas sākuma pirmos divus valdziņus saadīju kopā. Nākamajā kārtā izadīju visus valdziņus, bet visās sekojošajās- pirmos divus katras adatas valdziņus saadīju kopā. Tā tikmēr, kamēr uz katras adatas atlicis pa 3 valdziņiem. Tad galu izvelk tiem cauri un savelkot sasien kopā.
Ausis ada atsevišķi, 4 valdziņi turp atpakaļ, galā pakāpeniski noraujot. Piešuj ausis,cizšuj acis un degunu. Atkal aizrāvos ar ļipām. Satinu mazus kamolīšus. Pirms piešūšanas cauršuvu ar diegu , lai nebrūk un nejūk ārā.
Un gatavs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru